Kad iespējas nesakrīt ar vajadzībām

Ja tagad atskatos uz savu dzīvi, tad ir skaidrs, ka tā nav bijusi viegla un nav atbildusi visiem pieņemtajiem standartiem, bet kaut kā galu galā man ir izdevies visu sakārtot ļoti labi. Bet ir bijuši brīži, kad dažādu apstākļu dēļ esmu atteicies no savām vajadzībām, lai palīdzētu saviem tuvākajiem. Un uzskatu, ka tas bija pareizs lēmums.

Es jau kopš bērnības dzīvoju kopā tikai ar mammu. Daudz radu mums nav. Vecmāmiņa dzīvo pansionātā, jo viņai bija trieka, tāpēc ir jākopj. Mamma strādāja divos darbos, lai visu samaksātu, uzturētu mani, lai es varētu iet skolā. Man bija grūti noskatīties, kā viņa sevi nodzen darbos. Biju vēl bērns, bet visu dzīvi jau uztvēru ar pieaugušā acīm. Tāpēc bija tikai loģiski, ka brīdī, kad tas bija nepieciešams, savu daļu atbildības uzņēmos arī es.

Kad gāju devītajā klasē, mamma saslima, slimoja ilgi, bija slimības lapas, pēc tam zaudēja abus darbus. Kādu brīdi saņēma bezdarbnieka pabalstu, bet tad sākās grūts brīdis, jo mamma varēja strādāt tikai nedaudz, labi ja vienu nepilnu slodzi. Bet naudas nepietika. Tāpēc es pēc devītās klases izlaiduma nolēmu sākt strādāt, lai palīdzētu uzturēt dzīvokli, palīdzētu gan mammai, gan vecmāmiņai. Mamma pārdzīvoja, ka nemācos tālāk, bet citas iespējas arī neredzējām.

izglitibaTā pagāja vairāki gadi. Es jau biju pilngadīgs, bija jau darba pieredze, varēju strādā labāku darbu, vairāk nopelnīt. Es pārcēlos uz Rīgu, lai pelnītu vairāk un atbalstītu mammu finansiāli. Tas arī izdevās. Tie vēl bija gadi, kad labi varēja nopelnīt arī vienkārši strādnieki bez izglītības. Tad arī nostabilizēju ģimenes finanses. Bija jāsāk arī kārtot sava dzīve. Nāca gadi, kad alga samazinājās, ļoti izjutu to, ka mani bremzē tieši izglītības trūkums. Man bija tikai pamatskolas diploms, tāpēc uz mani skatījās kā uz otršķirīgu darbinieku. Daudziem darba piedāvājumiem nemaz nekvalificējos tikai tāpēc, ka nebija vidējās izglītības, lai gan prasmes un pieredze bija.
Sapratu, ka, ja gribu tikt dzīvē uz priekšu, man jānokārto tā vidusskolas lieta. Tāpēc mana izvēle bija tālmācības programma. Varēju gan strādāt, gan mācīties, jo viss bija ar interneta starpniecību. Tālmācības programma bija tieši piemērota man. Nebiju nekāds neapķērīgais, tāpēc mācības vedās labi, neskatoties uz to, ka pagājuši vairāki gadi, kopš sēdēju skolas solā. Sākumā bija nedaudz jocīgi. Par to, ka izmantoju tālmācības programmu, lai pabeigtu vidusskolu, nevienam nestāstīju, jo kaunējos. Mani draugi un paziņas Rīgā, arī kolēģi nemaz nezināja, ka man nav pat vidusskolas izglītības. Kad tālmācības programma bija pabeigta, diploms kabatā, jutos tik laimīgs. Jo tas pavēra man jaunas iespējas. Gan sevis, gan mammas dēļ.